Too much beer, too less books.
Šodien pieturā izkāpa kkāds dzērājs/ bomzis hvz. Viņš mani iechekoja. Sākumā gāju aiz viņa, tad ātrāk pirms viņa, jo palika neomolīgi. Viņš gāja tieši turpat kur es. Šaubos vai viņš te dzīvo. Iegāju pa vārtiņiem, viņš arī. Gāju ātrāk, lai nospiestu mājas durvju kodu, viņš arī sāka iet ātrāk. Viņš tika iekšā, šaubos vai viņš zināja kodu. Nolēmu iet pa trepēm nevis braukt liftā. Viņš man sekoja. Uzskrēju pa trepēm, lai viņš neredz, kur eju. Viņš raiti tipināja līdzi. Tiku līdz koridoram un sāku skriet, cerībā, ka nepamanīs durvis, pa kurām ieeju. Vairs it kā viņu neredzēju. Tiku iekšā. Pa atslēgas caurumu vēroju, vai tomēr nav sekojis. Līdz šim viss ok, ceru, ka tā arī paliks. :)
+ Tad, kad nav, tad gribas, lai būtu. Tad, kad ir, domā, kāpēc tev to vajag. Tas jau it kā man pilnīgi pieņemts standarts. Bet biežāk satiekot rodas pieradums satikt. Un es vairs nesaprotu, vai tas ir pieradums satikt vai vēlēšanās satikt. Varbūt šīsdienas nogurums man likās padaram visu neīpašu, kgan miers un patika, arī vēlme satikt, satiekot, ir. Ellē ratā, wtf?! Ko es gribu.
