12/14/2011
2/16/2011
1/31/2011
Runā, ka, nodurot miegā, nesāp. Muļķības.
Viss ko es gribu pateikt, neliekas kopā vienā sakarīgā tekstā. Pārāk daudz dažādu lietu maisās manā galvā un tāda sajūta, ka gribu no viņām rakstiski atbrīvoties.
Par spīti tam, ka nodod draugi, es nemāku dusmoties, lai gan ļoti gribu. Ilgākais laika periods, ko manas dusmas spēj izturēt ir dažas stundas, pēc tam jau kaut kā paliek vienaldzīgāk. Man tas nepatīk. Es gribētu kliegt, lamāties un bļaustīties kā spāņu filmās, kad viena beibe otru norok līdz ar zemi. Man tās dusmas vienkārši kaut kur pagaist un es jūtos zaudētāja lomā, jo es zinu, ka man ir tiesības dusmoties. Draugu likumi ir kā nerakstīti baušļi, tos pārkāpt ir tieši tāpat kā nodurt kamēr guli.
Koledža ir pabeigta un esmu brīva. Tāda sajūta, ka jāsāk darīt kas liels un nozīmīgs. Vismaz pakāpeniski virzīties uz to. Pirms kāda laika biju absolūti pārliecināta par brīvprātīgo darbu TAGAD un UZREIZ. Roka necēlās rakstīt motivācijas vēstuli un katru reizi, kad to apņēmos, kaut kas man nostājās ceļā. Es saku, ja nav sajūta, ka jādara tagad un ka gribu, tad nevajag, jo mani gaida kas cits. Kas? Nezinu, bet vienmēr visam ir iemesls un es ticu savai intuīcijai. Un atbildot uz visu uzdoto jautājumu - "kā tu tagad jūties, kad viss beidzies?" es varu atbildēt tikai vienu - tas ir sākums. Sākums kam jaunam un īstam. Koledža bija kā marinēšānās posms, sevis un apkārtnes iepazīšana, izprašana, spēju apzināšāna un mērķu izvērtēšana. Tagad ir jāuzsāk kustība.
Līdz ko tu neizdarīsi lietas, ko esi iedomājies savā galvā, tu neliksies mierā un skaidrā vai neskaidrā piepildīsi savu vīziju. Runa ir par to, ka jau kuro reizi konstatēju, ka nevajag baidīties no savas rīcības, ja esi pārliecināts, ka gribi to darīt. Un ne vienmēr visam ir jāmeklē attaisnojums, pietiek ar vēlmi gribēt.
Cilvēki var būt pilnīgi pakaļas, bet ja kādreiz esi pieķēries, tad arī pakaļas reizēm pietrūkst. Es gribētu, lai dzīvē ir pastāvīgas vērtības, kas nemainās un nepazūd.
Man pēdējā laikā ir žēl vecu cilvēku. Lai gan viņiem sava tiesa dzīves ir tikusi, un katram pienāk gals, es nevaru izturēt viņu acīs to kaut kādu nožēlu, sāpes par nepaspēto, par neizdarīto, vai vilšanos laikā un dzīvē. Es jūtu to dzīves nobeigumu viņu acīs un negribu pieredzēt to brīdi. Tas ir tik šausmīgi, apzināties, ka vairs neko īpaši ietekmēt nevar un kas izdarīts, tas izdarīts. Šī apziņa liek saprast to, ka vienīgais pedālis, kas dzīvē ir jāizmanto ir gāze, lai gan reizēm to ir vieglāk pateikt kā izdarīt.
Par spīti tam, ka nodod draugi, es nemāku dusmoties, lai gan ļoti gribu. Ilgākais laika periods, ko manas dusmas spēj izturēt ir dažas stundas, pēc tam jau kaut kā paliek vienaldzīgāk. Man tas nepatīk. Es gribētu kliegt, lamāties un bļaustīties kā spāņu filmās, kad viena beibe otru norok līdz ar zemi. Man tās dusmas vienkārši kaut kur pagaist un es jūtos zaudētāja lomā, jo es zinu, ka man ir tiesības dusmoties. Draugu likumi ir kā nerakstīti baušļi, tos pārkāpt ir tieši tāpat kā nodurt kamēr guli.
Koledža ir pabeigta un esmu brīva. Tāda sajūta, ka jāsāk darīt kas liels un nozīmīgs. Vismaz pakāpeniski virzīties uz to. Pirms kāda laika biju absolūti pārliecināta par brīvprātīgo darbu TAGAD un UZREIZ. Roka necēlās rakstīt motivācijas vēstuli un katru reizi, kad to apņēmos, kaut kas man nostājās ceļā. Es saku, ja nav sajūta, ka jādara tagad un ka gribu, tad nevajag, jo mani gaida kas cits. Kas? Nezinu, bet vienmēr visam ir iemesls un es ticu savai intuīcijai. Un atbildot uz visu uzdoto jautājumu - "kā tu tagad jūties, kad viss beidzies?" es varu atbildēt tikai vienu - tas ir sākums. Sākums kam jaunam un īstam. Koledža bija kā marinēšānās posms, sevis un apkārtnes iepazīšana, izprašana, spēju apzināšāna un mērķu izvērtēšana. Tagad ir jāuzsāk kustība.
 |
Līdz ko tu neizdarīsi lietas, ko esi iedomājies savā galvā, tu neliksies mierā un skaidrā vai neskaidrā piepildīsi savu vīziju. Runa ir par to, ka jau kuro reizi konstatēju, ka nevajag baidīties no savas rīcības, ja esi pārliecināts, ka gribi to darīt. Un ne vienmēr visam ir jāmeklē attaisnojums, pietiek ar vēlmi gribēt.
Cilvēki var būt pilnīgi pakaļas, bet ja kādreiz esi pieķēries, tad arī pakaļas reizēm pietrūkst. Es gribētu, lai dzīvē ir pastāvīgas vērtības, kas nemainās un nepazūd.
Man pēdējā laikā ir žēl vecu cilvēku. Lai gan viņiem sava tiesa dzīves ir tikusi, un katram pienāk gals, es nevaru izturēt viņu acīs to kaut kādu nožēlu, sāpes par nepaspēto, par neizdarīto, vai vilšanos laikā un dzīvē. Es jūtu to dzīves nobeigumu viņu acīs un negribu pieredzēt to brīdi. Tas ir tik šausmīgi, apzināties, ka vairs neko īpaši ietekmēt nevar un kas izdarīts, tas izdarīts. Šī apziņa liek saprast to, ka vienīgais pedālis, kas dzīvē ir jāizmanto ir gāze, lai gan reizēm to ir vieglāk pateikt kā izdarīt.
1/10/2011
Es gribēju, lai Tu zini, ka gribu pasauli.
Šodien pasaule mani uzrunāja savādāk. Jeb vienkārši uzrunāja. Viņa nebija to darījusi jau sen.
Gāju uz koledžu ar diplomdarbu padusē, kas sūrā darbā tapa pēdējās naktīs, protams. Gāju un ievēroju ikdienas lietas savādākā nokrāsā -gājējus, mājas, pieturas un ielas. Kad tu uz ikdienišķām lietām paskaties tā, it kā šodiena būtu pirmā diena, kad tu to visu esi ieraudzījis, viss izskatās daudz īstāks. Izskatās dzīvs.
Noliku diplomdarbu uz galda un atdevu to prom, sajūta it kā 10kg no manīm nokrita.
Zinu, ka tādai sajūtai vajadzētu būt izlaidumā, bet man viņa bija šodien. Es izgāju no koledžas un pasaule pa to laiku bija mainījusies. Viņa bija kļuvusi vieglāka, gaišāka un atvērtāka. Viņa mani aicināja sevī. Viņa man piedāvāja spēlēt spēli. Es nezinu, kas tas bija, ko sajutu gaisā, bet gaisā virmoja kaut kā jauna sākums. Azartisks sākums. Tā sajūta, ka kaut kāds posms tavā dzīvē beidzas un tu esi paaudzies par gabalu pieredzējušāks, ir reizē biedējoša un vilinoša.
Parasti cilvēki izbauda jaukas lietas, bet es šobrīd tiešām izbaudu slimošanu, kas teorētiski nebūt nav jauka. Es izbaudu to, ka man nav nekur jāsteidzas, jo slimība ir attaisnojums, es vienkārši sēžu, izbaudu mūziku, atmosfēru un savu kompāniju. Burvīigi. Šis man ilgi bija pietrūcis.
Es negribēju, lai Tu atnāc uz tēju, es tikai gribēju, lai Tu zini, ka es gribu Tevi uzlūgt uz tēju pie sevis.
Gāju uz koledžu ar diplomdarbu padusē, kas sūrā darbā tapa pēdējās naktīs, protams. Gāju un ievēroju ikdienas lietas savādākā nokrāsā -gājējus, mājas, pieturas un ielas. Kad tu uz ikdienišķām lietām paskaties tā, it kā šodiena būtu pirmā diena, kad tu to visu esi ieraudzījis, viss izskatās daudz īstāks. Izskatās dzīvs.
Noliku diplomdarbu uz galda un atdevu to prom, sajūta it kā 10kg no manīm nokrita.
Zinu, ka tādai sajūtai vajadzētu būt izlaidumā, bet man viņa bija šodien. Es izgāju no koledžas un pasaule pa to laiku bija mainījusies. Viņa bija kļuvusi vieglāka, gaišāka un atvērtāka. Viņa mani aicināja sevī. Viņa man piedāvāja spēlēt spēli. Es nezinu, kas tas bija, ko sajutu gaisā, bet gaisā virmoja kaut kā jauna sākums. Azartisks sākums. Tā sajūta, ka kaut kāds posms tavā dzīvē beidzas un tu esi paaudzies par gabalu pieredzējušāks, ir reizē biedējoša un vilinoša.
Parasti cilvēki izbauda jaukas lietas, bet es šobrīd tiešām izbaudu slimošanu, kas teorētiski nebūt nav jauka. Es izbaudu to, ka man nav nekur jāsteidzas, jo slimība ir attaisnojums, es vienkārši sēžu, izbaudu mūziku, atmosfēru un savu kompāniju. Burvīigi. Šis man ilgi bija pietrūcis.
Es negribēju, lai Tu atnāc uz tēju, es tikai gribēju, lai Tu zini, ka es gribu Tevi uzlūgt uz tēju pie sevis.
6/09/2010
9.06.10
Too much beer, too less books.
Šodien pieturā izkāpa kkāds dzērājs/ bomzis hvz. Viņš mani iechekoja. Sākumā gāju aiz viņa, tad ātrāk pirms viņa, jo palika neomolīgi. Viņš gāja tieši turpat kur es. Šaubos vai viņš te dzīvo. Iegāju pa vārtiņiem, viņš arī. Gāju ātrāk, lai nospiestu mājas durvju kodu, viņš arī sāka iet ātrāk. Viņš tika iekšā, šaubos vai viņš zināja kodu. Nolēmu iet pa trepēm nevis braukt liftā. Viņš man sekoja. Uzskrēju pa trepēm, lai viņš neredz, kur eju. Viņš raiti tipināja līdzi. Tiku līdz koridoram un sāku skriet, cerībā, ka nepamanīs durvis, pa kurām ieeju. Vairs it kā viņu neredzēju. Tiku iekšā. Pa atslēgas caurumu vēroju, vai tomēr nav sekojis. Līdz šim viss ok, ceru, ka tā arī paliks. :)
+ Tad, kad nav, tad gribas, lai būtu. Tad, kad ir, domā, kāpēc tev to vajag. Tas jau it kā man pilnīgi pieņemts standarts. Bet biežāk satiekot rodas pieradums satikt. Un es vairs nesaprotu, vai tas ir pieradums satikt vai vēlēšanās satikt. Varbūt šīsdienas nogurums man likās padaram visu neīpašu, kgan miers un patika, arī vēlme satikt, satiekot, ir. Ellē ratā, wtf?! Ko es gribu.
Šodien pieturā izkāpa kkāds dzērājs/ bomzis hvz. Viņš mani iechekoja. Sākumā gāju aiz viņa, tad ātrāk pirms viņa, jo palika neomolīgi. Viņš gāja tieši turpat kur es. Šaubos vai viņš te dzīvo. Iegāju pa vārtiņiem, viņš arī. Gāju ātrāk, lai nospiestu mājas durvju kodu, viņš arī sāka iet ātrāk. Viņš tika iekšā, šaubos vai viņš zināja kodu. Nolēmu iet pa trepēm nevis braukt liftā. Viņš man sekoja. Uzskrēju pa trepēm, lai viņš neredz, kur eju. Viņš raiti tipināja līdzi. Tiku līdz koridoram un sāku skriet, cerībā, ka nepamanīs durvis, pa kurām ieeju. Vairs it kā viņu neredzēju. Tiku iekšā. Pa atslēgas caurumu vēroju, vai tomēr nav sekojis. Līdz šim viss ok, ceru, ka tā arī paliks. :)
+ Tad, kad nav, tad gribas, lai būtu. Tad, kad ir, domā, kāpēc tev to vajag. Tas jau it kā man pilnīgi pieņemts standarts. Bet biežāk satiekot rodas pieradums satikt. Un es vairs nesaprotu, vai tas ir pieradums satikt vai vēlēšanās satikt. Varbūt šīsdienas nogurums man likās padaram visu neīpašu, kgan miers un patika, arī vēlme satikt, satiekot, ir. Ellē ratā, wtf?! Ko es gribu.
5/30/2010
Gaidu sapņa tulkojumu.
Šonakt jau otro reizi pēdējās pāris dienās redzēju tevi sapnī. Tu atgriezies un nolēmi mainīt savus plānus. Tu izvēlējies palikt kopā ar savu draudzeni. Sapņos tu no manis izvairījies, vienīgais kā es to sapratu bija tavas draudzenes raidītie pārliecinātie un uzvaras gavilējošie acu skatieni manā virzienā. Ar acīm viņa man pateica- "Ha! Saņem! Tu viņu nebiji pelnījusi, loģiski, ka viņš nolēma palikt pie manis, jo esmu vislabākā! Pazūdi, mauka, tev te vairs nav ko darīt!"
Pēdējie realistiskie sapņi, ko esmu redzējusi, mats matā ir piepildījušies. Es smiešos brīdī, kad satikšu tevi un tu paskatīsies ar to acu skatienu, neko nesakot, pateiksi- piedod. Es paskatīšos tavā virzienā ar bezemociju acu skatienu un pateikšu- es zinu. Un es nepārmetu, un īstenībā šobrīd man šķiet, ka man pat vienalga. Ar šo atbildi- es zinu (jau), es jutīšos kā uzvarētāja, jo sapnī tu neizskatījies diez ko laimīgs. Izlēmi nesatricināt savu pasauli un atstāt to mierā, ar domu, ka būs jau ok. Realitātē šaubos vai tā darītu.
Es gribu redzēt savu sapni iztulkojamies realitātē.
Pēdējie realistiskie sapņi, ko esmu redzējusi, mats matā ir piepildījušies. Es smiešos brīdī, kad satikšu tevi un tu paskatīsies ar to acu skatienu, neko nesakot, pateiksi- piedod. Es paskatīšos tavā virzienā ar bezemociju acu skatienu un pateikšu- es zinu. Un es nepārmetu, un īstenībā šobrīd man šķiet, ka man pat vienalga. Ar šo atbildi- es zinu (jau), es jutīšos kā uzvarētāja, jo sapnī tu neizskatījies diez ko laimīgs. Izlēmi nesatricināt savu pasauli un atstāt to mierā, ar domu, ka būs jau ok. Realitātē šaubos vai tā darītu.
Es gribu redzēt savu sapni iztulkojamies realitātē.
5/28/2010
11/22/2009
Zvejo vārdus.
Zveja dzejā jeb Dzejas zveja Ļeņingradā bija tieši tas, kas man šodien un šobrīd bija vajadzīgs. Paldies Herbei, ka viņš kaut ko tādu rīko un nav atmetis tam ar roku. Dzeja ir vajadzīga. Dzeja ir kā terapija. Es šodien atklāju, ka dzeja arī ir kā mūzika. Lai kā arī man gribētos teikt, ka klausījos katru mākslinieku cītīgi un uztvēru ik katru vārdu, sapratu ik katri domu, tā nav. Ir teksti, kas paši ielien galvā, bet ir teksti, kam nemaz tur nav jātiek. Viņi plūst garām, prātam, radot vārdisku mūziku un prāts ir ļaujas saviem lidojumiem. Šī atmosfēra un mūzika liek prātam par kaut ko aizdomāties, kaut ko apsvērt, kaut ko saprast. Liek padomāt.
Un tā nu es šovakar, klausoties citos, kaut ko atradu arī sev. Kaut kas manī šovakar sakārtojās, es to nemāku pateikt, bet zini kā- tetrī tu ieliec vajadzīgo kauliņu tieši tanī tukšumā, kur vajadzīgs, tad līnija piepildās un pazūd. Miers. Uz brīdi protams.
Es biju nedaudz pārsteigta, kad Mārtiņš pajautāja, vai tad es arī šovakar uzstāšos. Protams, tāda doma man nebija. Bet tad viņa prātā uzradās. Man kaut kur mētājas dzejoļi, ko esmu agrāk sarakstījusi. Tie, kas bija nu galīgi garām, tika pie uguns, bet tos, kurus uzskatīju par kaut cik pieņemamiem, atstāju. Lai gan vairs nerakstu un nekāda dzejniece arī neesmu, es šovakar iztēlojos sevi lasām savu dzeju priekšā citiem. Nav man viņas daudz. Un ko tas dotu? Kāpēc, lai kāds to gribētu klausīties? Kāpēc, lai es to kādam gribētu atklāt?
Bet kaut kāds velniņš iekšā dīdās.
Un tā nu es šovakar, klausoties citos, kaut ko atradu arī sev. Kaut kas manī šovakar sakārtojās, es to nemāku pateikt, bet zini kā- tetrī tu ieliec vajadzīgo kauliņu tieši tanī tukšumā, kur vajadzīgs, tad līnija piepildās un pazūd. Miers. Uz brīdi protams.
Es biju nedaudz pārsteigta, kad Mārtiņš pajautāja, vai tad es arī šovakar uzstāšos. Protams, tāda doma man nebija. Bet tad viņa prātā uzradās. Man kaut kur mētājas dzejoļi, ko esmu agrāk sarakstījusi. Tie, kas bija nu galīgi garām, tika pie uguns, bet tos, kurus uzskatīju par kaut cik pieņemamiem, atstāju. Lai gan vairs nerakstu un nekāda dzejniece arī neesmu, es šovakar iztēlojos sevi lasām savu dzeju priekšā citiem. Nav man viņas daudz. Un ko tas dotu? Kāpēc, lai kāds to gribētu klausīties? Kāpēc, lai es to kādam gribētu atklāt?
Bet kaut kāds velniņš iekšā dīdās.
11/18/2009
Apkārt ir pārāk skaļš.
Šodien kārtojot un pārskatot savas mantas, uzdūros kādai melnai mapei. Mapei, kurā samesti visādi nieki, tā vismaz šķiet sākumā. Tur ir gan piemiņas lietas no foršiem pasākumiem, gan vecas bildes, gan mīļas kartiņas, gan skolas vecā avīze, kuru ar Māru dibinājām un mēģinājām skolā ieviest cilvēkiem vēlmi domāt, gan vēstules no Māras, gan kāds vecs mans stāsts. Šis stāsts man lika atcerēties to, ka esmu nometusi novārtā rakstīšanu. Agrāk es daudz rakstīju. Viss sākās ar banāliem un atskanīgiem dzejolīšiem agrā skolas laikā, tad turpinājās ar depresīviem un melanholiskiem dzejoļiem, tad sekoja kaut kas šīzīgs, kaut kādi vērtību un jēgas meklējumi. Es atceros tos vakarus, kad Māra brauca ciemos pie manīm uz Ādažiem, un mēs muldējām un klausījāmies mūziku, un neatceros ko vēl, bet tas bija īsti un iedvesmojoši. Un tas ir pagājis un beidzies.
Es gribu atkal rakstīt. Agrāk man bija vientulība, laiks vienai ar sevi, laiks domām, laiks ceļā, laiks brīvai galvai. Tagad es esmu centrā, starp cilvēkiem, nevienatnē un es nedzirdu savas domas.
11/08/2009
pietiekami ne te un ne tagad.
Tu esi, bet pietiekami ne te un ne tagad, lai sabojātu manu vīziju par tevi.
Tu mani nekaitini, jo tu neesi man blakus. Pārāk liela blakusesamība mani noved pie izvairīšanās. Man ir vajadzīga neatkarības sajūta, man ir jāpabūt vienai. Reizēm šī sajūta mani nedaudz biedē, jo man tiešām šķiet, ka man otrs pastāvīgs cilvēks blakus nav vajadzīgs. Viņš man tikai jauktu galvu.
Tu mani nekaitini, jo tu neesi man blakus. Pārāk liela blakusesamība mani noved pie izvairīšanās. Man ir vajadzīga neatkarības sajūta, man ir jāpabūt vienai. Reizēm šī sajūta mani nedaudz biedē, jo man tiešām šķiet, ka man otrs pastāvīgs cilvēks blakus nav vajadzīgs. Viņš man tikai jauktu galvu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)