Zvejo vārdus.

Zveja dzejā jeb Dzejas zveja Ļeņingradā bija tieši tas, kas man šodien un šobrīd bija vajadzīgs. Paldies Herbei, ka viņš kaut ko tādu rīko un nav atmetis tam ar roku. Dzeja ir vajadzīga. Dzeja ir kā terapija. Es šodien atklāju, ka dzeja arī ir kā mūzika. Lai kā arī man gribētos teikt, ka klausījos katru mākslinieku cītīgi un uztvēru ik katru vārdu, sapratu ik katri domu, tā nav. Ir teksti, kas paši ielien galvā, bet ir teksti, kam nemaz tur nav jātiek. Viņi plūst garām, prātam, radot vārdisku mūziku un prāts ir ļaujas saviem lidojumiem. Šī atmosfēra un mūzika liek prātam par kaut ko aizdomāties, kaut ko apsvērt, kaut ko saprast. Liek padomāt.
Un tā nu es šovakar, klausoties citos, kaut ko atradu arī sev. Kaut kas manī šovakar sakārtojās, es to nemāku pateikt, bet zini kā- tetrī tu ieliec vajadzīgo kauliņu tieši tanī tukšumā, kur vajadzīgs, tad līnija piepildās un pazūd. Miers. Uz brīdi protams.
Es biju nedaudz pārsteigta, kad Mārtiņš pajautāja, vai tad es arī šovakar uzstāšos. Protams, tāda doma man nebija. Bet tad viņa prātā uzradās. Man kaut kur mētājas dzejoļi, ko esmu agrāk sarakstījusi. Tie, kas bija nu galīgi garām, tika pie uguns, bet tos, kurus uzskatīju par kaut cik pieņemamiem, atstāju. Lai gan vairs nerakstu un nekāda dzejniece arī neesmu, es šovakar iztēlojos sevi lasām savu dzeju priekšā citiem. Nav man viņas daudz. Un ko tas dotu? Kāpēc, lai kāds to gribētu klausīties? Kāpēc, lai es to kādam gribētu atklāt?
Bet kaut kāds velniņš iekšā dīdās.

Apkārt ir pārāk skaļš.

Šodien kārtojot un pārskatot savas mantas, uzdūros kādai melnai mapei. Mapei, kurā samesti visādi nieki, tā vismaz šķiet sākumā. Tur ir gan piemiņas lietas no foršiem pasākumiem, gan vecas bildes, gan mīļas kartiņas, gan skolas vecā avīze, kuru ar Māru dibinājām un mēģinājām skolā ieviest cilvēkiem vēlmi domāt, gan vēstules no Māras, gan kāds vecs mans stāsts. Šis stāsts man lika atcerēties to, ka esmu nometusi novārtā rakstīšanu. Agrāk es daudz rakstīju. Viss sākās ar banāliem un atskanīgiem dzejolīšiem agrā skolas laikā, tad turpinājās ar depresīviem un melanholiskiem dzejoļiem, tad sekoja kaut kas šīzīgs, kaut kādi vērtību un jēgas meklējumi. Es atceros tos vakarus, kad Māra brauca ciemos pie manīm uz Ādažiem, un mēs muldējām un klausījāmies mūziku, un neatceros ko vēl, bet tas bija īsti un iedvesmojoši. Un tas ir pagājis un beidzies.

Es gribu atkal rakstīt. Agrāk man bija vientulība, laiks vienai ar sevi, laiks domām, laiks ceļā, laiks brīvai galvai. Tagad es esmu centrā, starp cilvēkiem, nevienatnē un es nedzirdu savas domas.

pietiekami ne te un ne tagad.

Tu esi, bet pietiekami ne te un ne tagad, lai sabojātu manu vīziju par tevi.
Tu mani nekaitini, jo tu neesi man blakus. Pārāk liela blakusesamība mani noved pie izvairīšanās. Man ir vajadzīga neatkarības sajūta, man ir jāpabūt vienai. Reizēm šī sajūta mani nedaudz biedē, jo man tiešām šķiet, ka man otrs pastāvīgs cilvēks blakus nav vajadzīgs. Viņš man tikai jauktu galvu.

Konkurence vairo izaugsmi un attīsta. Vairo daudzveidību. Tā mūs visus bīda uz priekšu, liek meklēt jaunus risinājumus, jaunas idejas, lai mēs būtu labāki. Lai skrietu ātrāk kā citi, lai lēktu augstāk, lai pārdotu vairāk, lai būt augšgalā. Pēdējā laikā es esmu sapratusi to, ka man pietrūkst konkurences. Ja ir konkurence, ir daudz lielāka degsme kaut ko darīt.