Zvejo vārdus.

Zveja dzejā jeb Dzejas zveja Ļeņingradā bija tieši tas, kas man šodien un šobrīd bija vajadzīgs. Paldies Herbei, ka viņš kaut ko tādu rīko un nav atmetis tam ar roku. Dzeja ir vajadzīga. Dzeja ir kā terapija. Es šodien atklāju, ka dzeja arī ir kā mūzika. Lai kā arī man gribētos teikt, ka klausījos katru mākslinieku cītīgi un uztvēru ik katru vārdu, sapratu ik katri domu, tā nav. Ir teksti, kas paši ielien galvā, bet ir teksti, kam nemaz tur nav jātiek. Viņi plūst garām, prātam, radot vārdisku mūziku un prāts ir ļaujas saviem lidojumiem. Šī atmosfēra un mūzika liek prātam par kaut ko aizdomāties, kaut ko apsvērt, kaut ko saprast. Liek padomāt.
Un tā nu es šovakar, klausoties citos, kaut ko atradu arī sev. Kaut kas manī šovakar sakārtojās, es to nemāku pateikt, bet zini kā- tetrī tu ieliec vajadzīgo kauliņu tieši tanī tukšumā, kur vajadzīgs, tad līnija piepildās un pazūd. Miers. Uz brīdi protams.
Es biju nedaudz pārsteigta, kad Mārtiņš pajautāja, vai tad es arī šovakar uzstāšos. Protams, tāda doma man nebija. Bet tad viņa prātā uzradās. Man kaut kur mētājas dzejoļi, ko esmu agrāk sarakstījusi. Tie, kas bija nu galīgi garām, tika pie uguns, bet tos, kurus uzskatīju par kaut cik pieņemamiem, atstāju. Lai gan vairs nerakstu un nekāda dzejniece arī neesmu, es šovakar iztēlojos sevi lasām savu dzeju priekšā citiem. Nav man viņas daudz. Un ko tas dotu? Kāpēc, lai kāds to gribētu klausīties? Kāpēc, lai es to kādam gribētu atklāt?
Bet kaut kāds velniņš iekšā dīdās.