Apkārt ir pārāk skaļš.

Šodien kārtojot un pārskatot savas mantas, uzdūros kādai melnai mapei. Mapei, kurā samesti visādi nieki, tā vismaz šķiet sākumā. Tur ir gan piemiņas lietas no foršiem pasākumiem, gan vecas bildes, gan mīļas kartiņas, gan skolas vecā avīze, kuru ar Māru dibinājām un mēģinājām skolā ieviest cilvēkiem vēlmi domāt, gan vēstules no Māras, gan kāds vecs mans stāsts. Šis stāsts man lika atcerēties to, ka esmu nometusi novārtā rakstīšanu. Agrāk es daudz rakstīju. Viss sākās ar banāliem un atskanīgiem dzejolīšiem agrā skolas laikā, tad turpinājās ar depresīviem un melanholiskiem dzejoļiem, tad sekoja kaut kas šīzīgs, kaut kādi vērtību un jēgas meklējumi. Es atceros tos vakarus, kad Māra brauca ciemos pie manīm uz Ādažiem, un mēs muldējām un klausījāmies mūziku, un neatceros ko vēl, bet tas bija īsti un iedvesmojoši. Un tas ir pagājis un beidzies.

Es gribu atkal rakstīt. Agrāk man bija vientulība, laiks vienai ar sevi, laiks domām, laiks ceļā, laiks brīvai galvai. Tagad es esmu centrā, starp cilvēkiem, nevienatnē un es nedzirdu savas domas.