Gāju uz koledžu ar diplomdarbu padusē, kas sūrā darbā tapa pēdējās naktīs, protams. Gāju un ievēroju ikdienas lietas savādākā nokrāsā -gājējus, mājas, pieturas un ielas. Kad tu uz ikdienišķām lietām paskaties tā, it kā šodiena būtu pirmā diena, kad tu to visu esi ieraudzījis, viss izskatās daudz īstāks. Izskatās dzīvs.
Noliku diplomdarbu uz galda un atdevu to prom, sajūta it kā 10kg no manīm nokrita.
Zinu, ka tādai sajūtai vajadzētu būt izlaidumā, bet man viņa bija šodien. Es izgāju no koledžas un pasaule pa to laiku bija mainījusies. Viņa bija kļuvusi vieglāka, gaišāka un atvērtāka. Viņa mani aicināja sevī. Viņa man piedāvāja spēlēt spēli. Es nezinu, kas tas bija, ko sajutu gaisā, bet gaisā virmoja kaut kā jauna sākums. Azartisks sākums. Tā sajūta, ka kaut kāds posms tavā dzīvē beidzas un tu esi paaudzies par gabalu pieredzējušāks, ir reizē biedējoša un vilinoša.
Parasti cilvēki izbauda jaukas lietas, bet es šobrīd tiešām izbaudu slimošanu, kas teorētiski nebūt nav jauka. Es izbaudu to, ka man nav nekur jāsteidzas, jo slimība ir attaisnojums, es vienkārši sēžu, izbaudu mūziku, atmosfēru un savu kompāniju. Burvīigi. Šis man ilgi bija pietrūcis.
Es negribēju, lai Tu atnāc uz tēju, es tikai gribēju, lai Tu zini, ka es gribu Tevi uzlūgt uz tēju pie sevis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru