Runā, ka, nodurot miegā, nesāp. Muļķības.

Viss ko es gribu pateikt, neliekas kopā vienā sakarīgā tekstā. Pārāk daudz dažādu lietu maisās manā galvā un tāda sajūta, ka gribu no viņām rakstiski atbrīvoties.


Par spīti tam, ka nodod draugi, es nemāku dusmoties, lai gan ļoti gribu. Ilgākais laika periods, ko manas dusmas spēj izturēt ir dažas stundas, pēc tam jau kaut kā paliek vienaldzīgāk. Man tas nepatīk. Es gribētu kliegt, lamāties un bļaustīties kā spāņu filmās, kad viena beibe otru norok līdz ar zemi. Man tās dusmas vienkārši kaut kur pagaist un es jūtos zaudētāja lomā, jo es zinu, ka man ir tiesības dusmoties. Draugu likumi ir kā nerakstīti baušļi, tos pārkāpt ir tieši tāpat kā nodurt kamēr guli.


Koledža ir pabeigta un esmu brīva. Tāda sajūta, ka jāsāk darīt kas liels un nozīmīgs. Vismaz pakāpeniski virzīties uz to. Pirms kāda laika biju absolūti pārliecināta par brīvprātīgo darbu TAGAD un UZREIZ. Roka necēlās rakstīt motivācijas vēstuli un katru reizi, kad to apņēmos, kaut kas man nostājās ceļā. Es saku, ja nav sajūta, ka jādara tagad un ka gribu, tad nevajag, jo mani gaida kas cits. Kas? Nezinu, bet vienmēr visam ir iemesls un es ticu savai intuīcijai. Un atbildot uz visu uzdoto jautājumu - "kā tu tagad jūties, kad viss beidzies?" es varu atbildēt tikai vienu - tas ir sākums. Sākums kam jaunam un īstam. Koledža bija kā marinēšānās posms, sevis un apkārtnes iepazīšana, izprašana, spēju apzināšāna un mērķu izvērtēšana. Tagad ir jāuzsāk kustība.

Līdz ko tu neizdarīsi lietas, ko esi iedomājies savā galvā, tu neliksies mierā un skaidrā vai neskaidrā piepildīsi savu vīziju. Runa ir par to, ka jau kuro reizi konstatēju, ka nevajag baidīties no savas rīcības, ja esi pārliecināts, ka gribi to darīt. Un ne vienmēr visam ir jāmeklē attaisnojums, pietiek ar vēlmi gribēt.


Cilvēki var būt pilnīgi pakaļas, bet ja kādreiz esi pieķēries, tad arī pakaļas reizēm pietrūkst. Es gribētu, lai dzīvē ir pastāvīgas vērtības, kas nemainās un nepazūd.


Man pēdējā laikā ir žēl vecu cilvēku. Lai gan viņiem sava tiesa dzīves ir tikusi, un katram pienāk gals, es nevaru izturēt viņu acīs to kaut kādu nožēlu, sāpes par nepaspēto, par neizdarīto, vai vilšanos laikā un dzīvē. Es jūtu to dzīves nobeigumu viņu acīs un negribu pieredzēt to brīdi. Tas ir tik šausmīgi, apzināties, ka vairs neko īpaši ietekmēt nevar un kas izdarīts, tas izdarīts. Šī apziņa liek saprast to, ka vienīgais pedālis, kas dzīvē ir jāizmanto ir gāze, lai gan reizēm to ir vieglāk pateikt kā izdarīt.