Šis vakars bija tik dīvains. Mani mati smaržo pēc vasaras. Tāds miers iekšā. Es darbu beidzu naktī. Un vasaras nakts ir burvīga. Ar savu burvīgumu viņa mani arī nogalinās. Es negribu beigt darbu un braukt mājās. Es gribu doties naktī, ielu gaismās un guļošā pilsētā, kura skaļi elpo. Ievelk sevī ar vienu vilcienu, izvazā pa izgaismotiem parkiem, vientuļu māju pievārtēm un sirdīm.
Es gaidīju, kad kāds pie manīm atnāks tieši tad, kad beigšu darbu un teiks- ejam, tagad, ārā! Šovakar laikam speciāli darbā no mūzikas listes skanēja tieši tādas dziesmas, kuras radīja to noskaņu, kura tevi velk ārā naktī un liek iet un baudīt.
Pie manis neviens neatnāca. Arī viņš vairs neatnāca. Es zinu, ka viņš būtu atnācis, ja viņš zinātu, ka es gribu, lai viņš atnāk. Viņš to nezin. Un arī es negribēju iet pie viņa. Varbūt gribēju, bet negāju.
Es gribēju iet mājās kājām, lai no manis pazustu šī neapmierinātības sajūta, ka neesmu dabūjusi to, ko biju iedomājusies. Viena es negribēju iet. Otrs neuzradās. Neapmierinātības sajūta palika. Es to cenšos dzēst ar karstu kakao pie atvērta loga durvīm, klausoties Depeche Mode.
Šo nakšu dēļ var sajukt prātā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru