Tieši sodien pēc visām skolas ģēlām, man negribējās atkal redzēt ikdienas cilvēkus, bet negribējās arī iet mājās. Variantu nebija, nez kāpēc nolēmu iet mājās ar līkumu, ja nu kādu satieku. Es burtiski neapzinādamies devos uz tikšanos ar sen neredzētu draugu. Tur viņa sēdēja- kafejnīcā, par kuru iedomājos brīdī, kad gāju it kā uz mājām. Nejauša jaušība. Mistiski patīkami.
Man tagad sāp galva un deg vaigi. Un es joprojām iedomājos par viņu. Es biju pilnībā aizmirsusi par viņa eksistenci līdz pat šodienai (varbūt tieši tādēļ viņš nav man draugos, lai pārāk bieži uz viņu nebūtu jāskatās). Man viņu nevajag, man pietiek ar to, ka viņš ir. Man patīk viņu satikt tik reti un nejauši kā man līdz šim ir sanācis, jo pārāk bieža tikšanās man liktu viņu gribēt. Man pietiek ar to, ka viņš ir un ka es reizēm satieku viņa dziļi brūnās un ievelkošās acis. Smaidu. Un viss. Regularitāte visu sabojātu. vai uzlabotu..
Es aizbraukšu un parādīšu to, ka smaidu.
Vēl es šodien gribēju būt tūriste. Iet ar kājām pa svešām pilsētas ieliņām. Sajust vasaras vakara smaržu. Sajust svešumu un nerealitāti.
Es gribēju būt tūriste un doties uz priekšu bez galamērķa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru